pirmdiena, 2010. gada 26. aprīlis

pavasara maršs


Es šodien smaržoju ne pēc sevis.
Ļoti savādāk.
It kā es nestāvētu uz savām kājām.
It kā tie nebūtu mani mati
Un es vispār nebūtu bijusi mājās.
It kā mana gultasveļa būtu pazudusi.
(Paklājs pie gultas izgaisis!)
Mana pidžamma vairs nav mana pidžamma.
Lietus caurlijis lielajam skapim
Peļķes uz istabas grīdas, bet tās nav manas peļķes,jo tā nav mana istaba,jo es nemaz neesmu mājās, es nemaz nezinu, kur es esmu, kur es biju un vai vispār esmu pareizajā pasaulē.
Es. Šodien. Smaržoju. Ne. Pēc. Sevis.
Sasodīts.
Kā viss var tik ļoti sajukt, kad es visu laiku smaržoju pēc Tevis...

svētdiena, 2010. gada 25. aprīlis

neko vairs nevar darīt


Dīvaini - cik ļoti var mīlēt parastu ķieģeļu sienu.

Un tā vajadzība pēc.
Nespēja nedomāt par.

Tik vienkārši,ka sarežģītāk nemēdz būt.
Tāpat kā nespēt beigt gribēt ko vajadzīgu.

Savā ziņā nāvīgi.

Mīlestība bez nāves ir iespējama?

Jo es mirstu pie šīs parastās ķieģeļu sienas.