kalnkāpis

1.11
2011.01
mana māsasmeita tikko uztrūkās no miega,sabužināja spilvenu un pārsteigta paskatījās uz mani:"OOO,čau! es tiko pamodos!" Es laipni atgādināju,ka viņa var mierīgi gulēt tālāk. Terēze nolika galvu uz spilvena:" Es tikko pamodos! Es tikko pamodos...es tikko pamodos"
īstenība mazliet biedējoši. jo arī es tikko pamodos. bet ne no miega,kad guļ gultā (vai nu kur ir sanācis aizmigt). es pamodos no ļoti ļoti ilga hibernācijas stāvokļa.
nosauksim to par šauru alu bīstamā kalnā. es tur gulēju. ne kripatiņas neatceros kā tur nokļuvu. brīdinu - man tagad ir šaurs dvēseles stāvoklis,kas strauji izplatīsies kā Visums,jo man šaušalīgi paliek iedomājoties,ko esmu nokavējusi.
kaut kas šaurs un spiedīgs bija uzbāzts man galvā. briesmīgi,ja pati to būšu izdarījusi. bet es atceros garlaicīgas balsis. tās turēja pie zemes.
es īstenībā nesaprotu - pavasaris vēl tālu - kāpēc es uzdrošinājos pamosties tieši tagad? vai tad nav risks aizmigt atkal..??
lai nu kas tas bija,kas mani atdzīvināja, es tagad metīšos tam pakaļ.par visiem 100.
neizbēgamais ir noticis - es eju pa šauru šauru taciņu kalnā. slīdēs,kusīs,kraujas- respektīvi visas kalnu būšanu burvības būs.
nezinu kā ar tām tikšu galā,bet neesmu jau arī vēl izlēmusi,kas vēlos būt cilvēkos-bohēmiste,maksimāliste,dīvainīte,sliņķe,nekas,kaut kas. . .
jo kalnā kāpēji jau esam mēs visi.
katrā ziņā - ja ir vēlme - atkorķējiet šampanieti un, klausoties kaut ko no Edvarda Grīga, priecājieties,ka Elizabete ir dzīva!